"Kuri tad būšot tie slepkavas, kas uz nāvi notiesāto nošaus, utt.? Manuprāt, tie būs cilvēki, kas dara savu darbu," saka intervējamais. "Gluži tāpat kā dažādās misijās aizsūtītie karavīri (arī no Latvijas!), kas nogalina, ja viņiem to liek. Un vēl samaksā naudu par padarīto. Nesaprotu, kur atšķirība?" 

Savu attieksmi pret šo jautājumu vienreiz jau mēģināju paust, rakstot "JĀ vai NĒ nāvessodam?" - gan pašā rakstā, gan arī tā komentāros. Un problēma arvien šķiet aktuāla. Šeit pārdomām publicēju vēl  vienu īsu fragmentu no minētās intervijas, ar pārējo tās daļu var iepazīties ziņu portālā TVNET.

"– Telefona sarunā teicāt, ka nāvessods jāsaglabā. Jo ir varmākas, slepkavas, izvarotāji, kurus nekas nespēs izmainīt.

– Jā, tā es domāju. Mana pieredze to apliecina. Tikai viens gadījums. Cietumā sēdēju otro reizi. Mūsu kamerai blakus bija uz nāvi notiesāto kamera. Mūs ģērba vienkrāsainās, nāviniekus – svītrainās drēbēs. Kādu dienu manā kamerā ieveda vīru svītrainajā kostīmā. Nesapratām, kas notiek. Cilvēks tāds pārlaimīgs. Izrādās, viņa apžēlošanas lūgums uzklausīts un nāvessods aizstāts ar 15 gadiem cietumā. Pirmajā dienā bijušais nāvinieks slavēja gan partiju, gan valdību un teica visiem paldies par saglabāto dzīvību, bet otrajā dienā... sāka kalt plānus, kuru un kā labāk novākt, kad atkal būs uz brīvām kājām. Vai apžēlošana, cietums viņam lika nožēlot nodarīto, pāraudzināja viņu? Taču ne. Vistrakāk, ja tāds tiek brīvībā un sāk izklaidēties. Jo pēc būtības viņam taču vairs nav ko zaudēt. Cietumos esmu ticies ar tā saucamajiem likumīgajiem zagļiem, kas savulaik, brīvībā esot, bija nogalinājuši vairākus desmitus cilvēku. Mierīgi."