Ik pa brīdim man uznāk nepārvarama vēlēšanās uzrakstīt kaut ko specialitātes sakarā. Šoreiz esmu izvēlējies sekojošu tēmu... Saskaņā ar statistikas datiem, katra piektā dzemdējusī sieviete cieš no dažādas intensitātes depresijas. Parasti tā ilgst apmēram divus mēnešus pēc dzemdībām, tomēr reizēm ievelkas pat uz gadiem. Taču, saskaroties ar šo problēmu, nav nepieciešams tūdaļ krist panikā; savlaicīgi atpazīts, minētais depresijas veids gluži labi ir ārstējams.

Ne velti eksistē teiciens, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Tā gadās, ka vienas galējas emocijas mainās no „+” uz „-”, saglabājot iepriekšējo intensitāti. Tas pats arī šeit – cik liela pacilātība mātei ir tūlīt pēc bērniņa piedzimšanas, tik liela var būt arī negatīvā reakcija, tiklīdz izzūd pirmā eiforija. Rodas desmitiem jautājumu, kas līdz tam likušies sekundāri – kā tagad bērnu audzināt, kā visu pareizi izdarīt, kā to atļauties, kā nekļūdīties utt. Var notikt tā, ka mātes psiholoģiskā stabilitāte, kas pietiekami jau izturējusi grūtniecības laikā, sagrūst zem šo jautājumu gūzmas un iestājas zināms izmisums, kas izraisa depresiju. Parādās hronisks nogurums, nespēja tikt galā ar nodomāto, vēlāk tas var izraisīt apātiju un vienaldzību. Lai novērstu šo depresiju (tāpat kā patiesībā jebkuru), jaunajai māmiņai ir nepieciešams vispirms nostiprināt kontaktu ar mazuli un tieši noteikt simptomu rašanās pamatcēloņus, tomēr māmiņām nereti pašām nepietiek spēka tikt ar to galā, jo trūkst informācijas; šai īsajā rakstā mēģināšu kādu drusciņu tās sniegt.

Tā kā grūtniecība un dzemdības ir viens no grūtākajiem, ja ne pats problemātiskākais periods sievietes mūžā, ļoti liela nozīme ir līdzcilvēku atbalstam, ģimenes locekļu iejūtībai un pašatdevei. Ja grūtniecības laikā izjustā uzmanība tūlīt pēc dzemdībām mazinās, arī tas var būt grūdiens depresijas virzienā. Arī pēc bērna piedzimšanas sievietei vēl ļoti ilgi ir nepieciešama šī pastiprinātā uzmanība, lai uzkrātu spēkus jaundzimušā aprūpei un dzīves nodrošināšanai. Saņemot to, viņa pilnībā veltīs sevi mazajam, un intensīvā saskarsmē ar to nekādai depresijai vieta nemaz neatradīsies. Sieviete gaida no apkārtējiem iespēju gūt atbalstu un dalīties pārdzīvojumos. Ja ir tā gadījies, ka šāda atbalsta nav – nekādā gadījumā nepalieciet viena ar sevi. Meklējiet draugus un domubiedrus, meklējiet cilvēkus ar līdzīgu pieredzi – arī tā Jūs varat iegūt nepieciešamo atbalstu. Ja pati būsiet aktīva, meklēsiet jaunu informāciju un padomus par bērna audzināšanu, arī tas mazinās iespēju nonākt depresijā.

Bērns ir piedzimis, grūtniecības „brīvdienas” izturētas, bet - nemetieties no jauna ar pilnu krūti mājas darbos! Pārgurusi, nervoza māmiņa bērnam nav vajadzīga. Viņam vajadzīgs miers un harmoniska labsajūta, mīloši un rāmi vecāki. Labāk palūdziet saviem tuviniekiem, lai viņi Jums palīdz. Pie viena tas palīdzēs kaut nedaudz atturēt viņus no nemitīgas uzturēšanās Jūsu tuvumā, dažādu padomu došanas bērna audzināšanā un pasargās Jūs no lieka stresa. Esiet vienīgā māte savam bērnam, Jums tas ir dots no dabas. Ja spēsiet dot mazulim to, ko viņš no Jums gaida, saņemsiet pretī daudz mīlestības un prieka, kas palīdzēs Jums atbrīvoties no negatīvām domām. Ja Jums brīžiem liekas, ka Jums tas viss ir apnicis, arī nevajag sevi vainot – tā ir normāla psiholoģiska reakcija uz stresu, nevis nez no kurienes radusies nepatika pret bērnu, dēļ kuras vajadzētu paššaustīties. Atbrīvojiet vismaz dažas stundas nedēļā, kuras pavadīt tikai sev, - aizejiet ciemos, uz kino vai apģērbu veikalu, - un Jūs ātri vien redzēsiet, kā mainās Jūsu attieksme. Visas grūtības, kas radušās saistībā ar bērnu, ir pārejošas – bērns pieaug ar katru dienu. Atcerieties, ka Jūsu bērns Jūs mīl vairāk par visu!