Minētais sunītis kosmosā gāja bojā, domājams, diezgan nepievilcīgā nāvē, jo attiecīgie zinātnieki tolaik vēl nemācēja kosmosa mašīnas dabūt arī atpakaļ. Bet kosmosā, kā zināms, skābeklis un citi dzīvībai uzturēšanai nepieciešamie komponenti ir ātri izsīkstošs resurss… Nepatīkama nāve jebkurai dzīvai radībai, arī sunim. Bet reāli šis cietušais suns netiek sevišķi pieminēts. Parasti, ja vispār ir zināšanas šai jomā, cilvēki kā pirmos Padomju suņus kosmosā min Belku un Strelku, kas patiesībā ne tuvu nebija pirmie. Vienkārši tie bija pirmie, kas atgriezās, pie tam dzīvā veidā.

Labs ir, nemocīšu Jūs ar savām pārdomām. Vienmēr jau ir jautājums, vai zinātne attīstītos, ja nebūtu iespējas eksperimentēt ar dzīvniekiem, strīdi par šī jautājumu morālo aspektu nebeigsies nekad. Šai rakstā lielāku uzsvaru likšu uz informāciju par visiem Padomju laika sunīšiem, kam bija (iespējams, apšaubāmais) gods palidot kosmosa raķetēs. Iespējams, kādreiz uzrakstīšu par šo tēmu arī pasaules kontekstā, ja būs lasītāju interese. ASV, ja nemaldos, lielāku uzsvaru lika uz pērtiķiem – acīmredzot, kā vidusmēra cilvēkam (vai vidusmēra amerikānim) tuvāko dzīvnieku. Vēl trīs valstis, kurām bija šāda tipa zinātniskās programmas, bija Ķīna, Francija un Japāna.

Padomju zinātnieki uzsvēra, ka tieši suņi esot tie dzīvnieki, kuri visvieglāk pārdzīvojot ilgstošus bezaktivitātes periodus. Tā saucamajos treniņos lidojumiem izvēlētie suņi tika 15-20 dienas turēti nekustīgi nelielos konteineros. To urīna un fekāliju izvades sistēmas bija piemērotas tā, ka varēja izmantot tikai kucītes (neprasiet man, kā tieši). Šajos konteineros viņiem nācās izciest arī lidojumu simulācijas – „jālido” centrifūgās utt. Arī īstajos lidojumos tiem nenācās viegli, apmēram 2/3 suņu radās nopietnas problēmas ar gremošanu un asinsriti.

Sākumā suņiem bija jālido Zemes orbītas ietvaros – lielākoties ģeofizikālo pētījumu raķetēs R-1 lielā augstumā. Pirmie tādi bija Deziks un Cigans (Čigāns), kas 1951. gada 22. jūlijā lidoja apmēram 100 km augstumā. Ciganam pēc tam paveicās, viņu atdeva jauniem saimniekiem un atstāja uz Zemes, kamēr Dezikam nācās lidot vēlreiz kopā ar kucīti Lisu (Lapsu), un abi gāja bojā. Kucītes vārda māsa, cita Lisa lidoja šādā pat augstumā 1954. gadā kopā ar Rižiku (Rudo).

Kad nāca kucītes Smelajas (Drošās) kārta, viņa neattaisnoja savu vārdu un dienu pirms lidojuma aizlaidās lapās. Tomēr nākošajā dienā zinātnieki sunīti atrada un aizsūtīja orbītā kopā ar Mališku (Mazo). Citam šunelim, ko dēvēja par Boliku, veicās vairāk – pēc aizbēgšanas no laboratorijas viņu neatrada. Taču nepaveicās citam, ko aizsūtīja Bolika vietā, neiedodot pat īstu vārdu – suni nosauca par ZIBu (kas krieviski bija saīsinājums no „Pazudušā Bolika Aizvietotājs”).

Veseli seši lidojumi bija jāveic Otvažnajai (Drošsirdei); pirmajā no tiem viņa devās kopā ar Snežinku (Sniegpārsliņu) un trusi Marfušu (krieviskais deminutīvs no vārda Marta). Līdzīgus lidojumus veikušas arī Dimka (Dūmainā), Modnica (Modes dāma) un Kozjavka (Knisle). Zināms, ka ir lidojuši vēl vismaz četri suņi – un vismaz divi vai vairāk nav atgriezušies dzīvi.

Kucītes Albīna un Ciganka (Čigāniete) tika tehnisku problēmu dēļ katapultētas no lidmašīnas 85 km augstumā, tomēr laimīgi nonāca uz zemes neskartas. Divas citas, Damka (Dāmīte) un Krasavka (Skaistulīte) piedzīvoja orbitālās raķetes avāriju, taču arī palika dzīvas.

Ja reiz esam ķērušies pie raķetēm, pāriesim uz kosmosa tēmu. Kā jau tiku minējis, pirmais suns orbītā bija kucīte Laika, kura neatgriezās. Viņa mira apmēram starp lidojuma piekto un septīto stundu no stresa un pārkaršanas. Šis nāves iemesls ilgi netika atklāts sabiedrībai, vēlāk zinātnieki publiski to nožēloja – taču sunītim jau no tā vieglāk netika. Nākamie zinātnes upuri bija Barss un Lisička (Lapsiņa), kuri gāja bojā raķetes sprādzienā 28,5 sekundes pēc tās starta.

Pirmie suņi, kas atgriezās neskarti no kosmiskā lidojuma, bija Belka (Vāverīte vai drīzāk Baltā) un Strelka (Bultiņa). Viņām gan lidojumā bija visai paliela kompānija – pelēkais trusis, 42 peles, 2 žurkas, bariņš mušu un vesela rinda augu un sēņu. Visi „pasažieri” izdzīvoja. Strelka vēlāk dzemdēja sešus kucēnus, no kuriem vismaz viens, vārdā Pušoks (Pūciņš) tika tāpat izmantots treniņos, taču kosmosā tā arī nekad neaizlidoja. Vēl vienu kucēnu, meitenīti Pušinku (Pūciņu) N. Hruščovs uzdāvināja Dž. F. Kenedijam; tā sastrādāja grēku darbus ar Kenedija meitas suni un dzemdēja kucēnus, kurus Kenedijs vēlāk jokojot sauca par pupņikiem (pēc analoģijas ar krievu kosmosa staciju Sputnik).

Nākamie suņi kosmosā jau atkal bija mazāk veiksmīgi. Pčolka (Bitīte) un Muška (Mušiņa) gāja bojā kopā ar dažiem augiem un insektiem, kad navigācijas kļūdas dēļ izšķīda kosmosa kuģis „Sputnik 6”. Divas citas kucītes, Zvjozdočka (Zvaigznīte) un Černuška (Melnīte) lidoja kopā ar cilvēkveidīgām lellēm, kuras tika katapultētas, dzīvniekiem paliekot raķetēs un izdzīvojot. Černuškai kompānijā bija arī dažas peles un jūrascūciņa, par kuru likteni gan vēsture klusē.

Visbeidzot, kosmosā lidoja arī suņi Veteroks (Vējiņš) un Ugoļoks (Oglīte) un pavadīja orbītā 22 dienas, kas līdz šim ir rekordlaiks, kuru kosmosā pavadījis kāds suns.

Nobeigumā noskaņas saglabāšanai veltu Jums šo teksta sākumā pieminēto dziesmu.