Atradu senos krājumos šo rakstu, ko patiesībā tiku rakstījis pirms pāris gadiem citiem mērķiem - nule ienāca prātā to publicēt arī šeit. Ja nu kādam noder? Tēma, domājams, nenovecos vēl gadu tūkstošiem.

Kopš pirmā brīža, kad senais alu cilvēks savā apziņā saskatīja kaut ko vairāk nekā tikai vēlmi ēst un pāroties, viņa darbību šaisaulē sāka pavadīt dažādi ticējumi un paražas, tradīcijas un ceremonijas. Zināšanu un izpratnes trūkuma dēļ par dabā noritošajiem procesiem radās māņticība mistiskiem spēkiem, kas vada un nosaka pasaules kārtību. Gadu simtiem un tūkstošiem ritot, dažādas ikdienišķas cilvēka fiziskās un garīgās pasaules parādības apauga ar sarežģītu rituālu tīklu, kuriem varēja būt gan simboliska, gan praktiska jēga. Dabiski, ka laika gaitā, ņemot vērā cilvēka dzīves ritumu, visvairāk rituālu tika saistīti ar tādām sfērām kā pāreja starp vecumposmiem (dažāda līmeņa iniciācijas), pēcnācēji un partnerattiecības. Šajā rakstā gribētos specifiski apskatīt vienu rituālo līmeni – laulību tradīcijas.

Mūsdienu laulību tradīcijas, īpaši tās populārās, kuras iedomājamies vispirms, ir nākušas pie mums cauri gadsimtiem, tajās sajaukušās dažādu kultūru un rasu elementi un, kā jau tas ir pierasts, daudzas ir ieguvušas tīri komerciālu raksturu, zaudējot lielu daļu savu garīguma priekšrakstu. Salīdzinoši maz ir tādu pāru, kas savās kāzās ievēro kādas noteiktas, iepriekš izzinātas tradīcijas, daudz vairāk cilvēku paļaujas uz dažādu līmeņu organizātoriem, gan profesionāļiem, gan no draugu vidus. Pilnīgi normāli ir, piemēram, salaulāties kristīgajā baznīcā un pēc tam doties uz pirtiņu latviešu stilā, kur nodoties pagānisko rituālu varā, u.c. – par to nesaņemot nedz citu nosodījumu, nedz pašu sirdsapziņas pārmetumus.

Tie kāzu tradicionālie elementi, kas parasti tiek izmantoti vidusmēra kāzās, sevī ietver vecpuišu/vecmeitu vakarus, līgavas pušķa mešanu, tiltu un goda vārtu tradīciju, kāzu tortes kopēju sagriešanu u.c. Taču reti tiek domāts par to, no cik dažādām kultūrām nāk visi šie pat jau uzskaitītie rituāli, nerunājot nemaz par visiem pārējiem.

Piemēram, tradīcija vilkt baltu kāzu kleitu līgavai nāk no pavisam nesena laika un nebūt nesimbolizē līgavas šķīstību, kā daudzi domā. Baltās krāsas simbolisms nāk no Senās Grieķijas kā prieka un labklājības krāsa; tās iedzīvotāji nereti pirms kāzām pat krāsoja baltā krāsā ķermeņus. Bet līgavas šķīstību simbolizē kāzu tērpa plīvurs (tāpēc valda uzskats, ka plīvuru nevajadzētu izmantot, ja sieviete precas vēlreiz). Tradīcija vilkt baltu kleitu nostiprinājusies tikai pirms dažiem gadsimtiem, pēc tam, kad Anglijas karaliene Viktorija tādu uzvilka savās kāzā. Līdz tam laikam līgavas parasti kāzās valkāja nacionālos tērpus vai savas krāšņākās drānas, baltā krāsa bija tikai viena no svētku krāsām. Pastāvēja ticējums, ka līgavas kleitas krāsa simbolizē laulāto turpmākās kopdzīves raksturu. Ja sieviete bija tērpusies baltā, tas simbolizēja labas izvēlēs izdarīšanu, ja zilā, sieviete apliecināja, ka būs vienmēr godīga un patiesa; dzeltenā krāsa paredzēja, ka šai sievai vīrs cels grēcīgu neslavu, sarkanā – ka viņa vēlēsies savu nāvi. Laulāties melnā nozīmēja vēlēt laulības saišu saraušanu, pelēkā – aizbraukt tālu no vecāku mājām. Rozā līgavas kleita pareģoja, ka no līgavas novērsīsies liktenis un viņa būs nelaimīga. Precēties zaļā kleitā nozīmēja, ka līgava izdarīs kaut ko amorālu, pretēju sabiedrības normām. Toties saldu dzīvi līgavai garantēja krūšturī ielikts cukura graudiņš. Arī jaunlaulāto apbārstīšana ar rīsa graudiem vai rožu ziedlapiņām simbolizē laimi, bērnus un labklājību.

Kāzas – tas ir gaišs un priecīgs notikums, un daudzas tradīcijas vērstas tieši uz šīs gaisotnes uzturēšanu. Tāda ir, piemēram, kāzu tortes loma – visa ar to saistīta ceremonija, kā arī tortes bieži oriģinālais izskats ir domāts priecīgu emociju radīšanai gan pašos jaunlaulātajos, gan kāzu viesos. Mūsdienu pārtikas tehnoloģijas ļauj torti izveidot par īstu meistardarbu gan ar dažādu dekoru palīdzību, gan pievienojot tādus fantāzijas elementus kā jaunlaulāto figūriņas u.c. Zināmas saknes tam meklējamas senajā Romā, kur tradicionāli bija cept kāzu pīrāgu, ko pēc tam salauza virs jaunlaulāto galvām, lai nestu pārticību jaunajai ģimenei; vēlāk Anglijā šo tradīciju modificēja tā, ka pīrāgus nesa kāzu viesi un krāva galda vidū, bet jaunlaulātajiem bija jācenšas krāvumam pāri saskūpstīties.

Arī līgavas māsu un tamlīdzīgas tradīcijas nāk no antīkās pasaules; tās paredzēja, piemēram, vismaz pa desmit līgavas draudzeņu un līgavaiņa draugu piedalīšanos, kas tērpti līdzīgi jaunlaulātajiem – ar mērķi radīt apjukumu ļaumajos garos, kas nāktu kaitēt laulību veiksmīgai norisei. Tāpat no antīkās kultūras, precīzāk, senās Ēģiptes, nāk tradīcija mīties ar gredzeniem. Gredzena forma simbolizē mūžību, bezgalīgu laimi un mīlestību jaunlaulāto starpā.

Agrāk uzskatīja, ka ļoti slikta zīme ir, ja jaunā sieva paklūp, ejot pirmo reizi pāri sava nākamā mājokļa slieksnim. Lūk, kā ir radusies tradīcija jaunajam vīram pārnest sievu pāri slieksnim uz rokām. Tradīcija pirms tam saplēst pie sliekšņa šķīvi ir radusies Vācijā. Tiek uzskatīts, ka lauskas nes laimi jaunajai sievai, dažās valstīs pēc lausku skaita paredz laulībā dzimušo bērnu skaitu.

Līgavas „zagšanas” tradīcija, iespējams, nāk no viduslaiku Īrijas, kur tā bija viena no plaši izplatītajām reālajām laulību formām līdzās miermīlīgai jaunlaulāto dzimtu norunai. Īriem bija raksturīgi dažādi, vietumis diezgan cietsirdīgi rituāli, kuru galvenā simboliskā jēga bija spēka demonstrācijai un līgavas izcīnīšanai, pārvarot dažādus šķēršļus, vienlaikus tie sevī iemiesoja seno mitoloģiju, simbolizējot gaišo spēku uzvaru pār ļaunumu.

Latviešu kāzās lielāka loma ir bijusi rituāliem ar praktisko nozīmi, piemēram, mičošanai, kas pie mums tiek piekopta teju vai katrās kāzās, kas vien tiek svinētas plašākā radu un draugu lokā. Rituāls notiek pusnaktī; tradicionāli, dziedot tautasdziesmas, līgava simboliski atvadījās no savas jaunās meitenes dzīves un savām draudzenēm pirms ieiešanas sievas kārtā, kas tika simbolizēta, uzliekot līgavai galvā precētas sievas aubi. Līdzīgs rituāls jāveic jaunajam vīram. Abiem jaunlaulātajiem tiek piešķirti arī dažādi citi priekšmeti un simboliskas pamācības kopdzīvei laulībā. Tagad gan šis rituāls nereti tiek noturēts arī pēc jau notikušas oficiālās kāzu ceremonijas, tāpēc arī citi elementi tajā var būt mainīti un variēti. Ne mazāk svarīgs ir jaunlaulāto guldināšana, kurā piedalās kāzu viesi, pavadot rituālu ar dziesmām, pēc tam viesi atstāj pāri divvientulībā, aizslēdzot durvis (dažreiz arī atstājot sargus) un dodas svinēt notikumu, simbolizējot laimes un pārticības vēlējumu jaunajai ģimenei.

Taču kopumā visām šīm tradīcijām pati galvenā nozīme ir spilgti iezīmēt cilvēku atmiņā kāzu faktu, rosinot arī jaunlaulātos apzināties tā nozīmi savā turpmākajā dzīvē un to atbildību, kuru viņiem uzliek dotais solījumus būt savstarpēji uzticīgiem un atbalsta pilniem kā priecīgos, tā arī grūtos mirkļos, kurus piedzīvos jaunā ģimene. Jau senatnē cilvēki labi saprata, ka stipras sabiedrības pamatā ir noturīgas tradīcijas, kuras visvairāk izpaužas tieši tajos procesos, kas saistītas ar cilvēku attiecībām un ģimeni. Ne velti eksistē teiciens, ka ģimene ir kā mazs sabiedrības modelis. Arī mūsdienās, it īpaši Latvijā ar tās demogrāfiskajiem rādītājiem, daudziem nenāktu par ļaunu to atcerēties!