Viens no iemesliem, kas varētu būt pamatā sabiedrības zemajam iesaistīšanās līmenim, ir radusies izteiktā plaisa starp cilvēkiem un varu – lielākoties informācijas trūkuma veidā. Cilvēki izrādās maz informēti par demokrātisko procesu lomu valsts attīstībā, personīgās iniciatīvas nozīmību. Un vienlaikus šis zemās iesaistīšanās līmenis tikai vēl vairāk veicina plaisas esamību.

Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskā apgāda 2005. gadā publicētais pētījums „Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits”, kurā tika izmantota Starptautiskā demokrātijas un vēlēšanu institūta (IDEA) izstrādāta metodika, parādīja, ka 1,5% iedzīvotāju tobrīd darbojās politiskās partijās, kas bija maz, taču tomēr divas reizes vairāk kā 1997. gadā, kopš kura šie rādītāji bija nemitīgi auguši. To, ka „nepiedalās nekur”, tobrīd norādīja 61% iedzīvotāju. 1996. gadā 74% iedzīvotāju uzskatīja, ka nevarētu (vai drīzāk nevarētu) neko uzsākt, ja valdība vai pašvaldība pieņemtu tautas interesēm pretējus lēmumus. 2004. gadā šādu cilvēku skaits bija mazinājies – 67% aptaujāto domāja, ka nespetu ietekmet valdibas lēmumus, bet 53% – ka nespētu ietekmēt pašvaldibas lēmumus. Salīdzinot 1996. un 2004. gada datus, pētījumā tika secināts, ka astoņu gadu laikā aptuveni par 20% pieaudzis to iedzīvotāju īpatsvars, kuri tic, ka var ietekmēt pašvaldību lēmumus leģitīmā ceļā, un par 10% pieaudzis to cilvēku skaits, kuri tic, ka var ietekmēt valdības lēmumus.

Taču sekojušie gadi Aigara Kalvīša (Tautas partija) valdībā un ar to saistītie publiskie skandāli acīmredzot ir provocējuši sabiedrības neticību, jo ap to laiku šie rādītāji būtiski sākuši kristies. 2007. gadā apgāda „Zinātne” publicētais Stratēģiskās analīzes komisijas pētījums “Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas monitorings 2005-2007” liecina, ka ir samazinājusies iedzīvotāju līdzdalība gan politiskajās partijās, gan arī sabiedriskajās organizācijās. Pētījuma secinājumos teikts, ka Latvijas iedzīvotāju līdzdalība sabiedriskajā dzīvē starpvēlēšanu periodos ir salīdzinoši zema un 2006. gada dati liecina, ka iedzīvotāji kļuvuši mazāk aktīvi un ir samazinājusies ticība, ka iespējams ietekmēt valsts un pašvaldību lēmumus. Kopumā tiek secināts, ka pēdējos divos gados ir samazinājies sabiedriski aktīvo cilvēku skaits, kā arī vēl arvien ļoti zema ir iedzīvotāju līdzdalība jomās, kuras ir salīdzinoši nozīmīgas visai sabiedrībai – vides aizsardzība, sociālā palīdzība, veselības aizsardzība, cilvēktiesības.

Pētījumā „Politiskā līdzdalība Latvijā” (1999) socioloģe Brigita Zepa norādījusi, ka amerikāņu sociologs G. Parri (1977) atkarībā no politiskās līdzdalības dala Amerikas sabiedrību trijās daļās – „gladiatoros” (5-7% iedzīvotāji, kas ir aktīvi iesaistīti politikā), „skatītājos” (apmēram 60%, kas ir minimāli iesaistīti politikā) un „apātiskajos” (apmēram 33%, kas vispār nav iesaistīti politikā). Aktīvo „gladiatoru” – tas ir, politiskajās partijās tieši iesaistīto cilvēku skaits tātad aptuveni atbilst tiem rādītājiem, kas patreiz vidēji raksturo politiski iesaistīto cilvēku skaitu Eiropas Savienības valstīs, starp kurām Latvija ir izņēmums.

Pagājušā gada martā laikraksta „Latvijas Vēstnesis” publikācijā „Veidot jaunas partijas vai stāties esošajās? Rietumvalstu tendences” rakstīts, ka atšķirībā no pārējām ES valstīm šodienas Latvijā partijas biedru skaits vidēji veido 0,9% no vēlētāju skaita, kamēr ES kopumā vidējais skaitlis ir 7 procenti. Piedevām, šis skaitlis iegūts no pašu partiju iesniegtajiem datiem un patiesībā var izrādīties vēl zemāks, jo Latvijā nepastāv vienots politisko partiju biedru reģistrs. Minētajā rakstā gan vienlaikus norādīts, ka šī rādītāju samazināšanās tendence ir šobrīd vērojama visā Eiropas Savienībā, par vienu no svarīgākajiem to ietekmējošiem faktoriem minot mainīgo iedzīvotāju identitāti. Mūsdienu Eiropā cilvēku identitāte kļūst arvien plašāka un daudzveidīgāka, cilvēki neidentificē sevi tikai pēc piederības vienai vai otrai sociālajai grupai un politiskajai partijai. Informācijas un tehnoloģijas laikmetā politisko partiju starpā samazinās ideoloģiskās atšķirības, palielinās iedzīvotāju mobilitāte, paplašinās personiskās identitātes spektrs un līdz ar to partiju biedru skaits arvien vairāk kļūst par formālu faktoru politiskajā procesā. Tomēr Latvijas gadījumā tas izskaidro tikai procentuālās līdzdalības šī brīža samazināšanos, nevis šī procenta jau tā ārkārtīgi zemo vērtību un sabiedriskās iniciatīvas trūkumu.

Piedevām, Latvijā tas nav tik vienkārši, jo iedzīvotāji īsti negrib atzīt savu eiropeisko identitāti, ir zemi piedalīšanās rādītāji EP vēlēšanās un arvien vēl trūkst izpratnes par iespēju caur Eiropu ietekmēt Latvijas likteni, arvien vēl liels eiroskepticisms, kas radies no zināma konformisma – viss negatīvais šai sfērā tiek piedēvēts nevis pašu ievēlētai valdībai, kas nav mācējusi apgūt ES atbalstu, bet gan tieši ES kā tādai, turpinot Latvijā balsot par partijām, kuras jau iepriekš ir bijušas atbildīgas par šo negāciju rašanos. Šodien Latvijā joprojām īsti nav ekonomiskā vidusslāņa, bet piederību zemākajam slānim jau nosaukuma dēļ vien cilvēki nav gatavi atzīt, tāpēc arī veidojas apburtais loks ar vēlēšanu rezultātiem.

Oriģinālpublikācija: http://whiterabbit.lv/2010/04/14/latvijas-iedzivotaji-politiskajas-partijas/