Kas ēd tādu lērumu? Tie paši, kas atņem Krievijas sievietēm matus. Tūdaļ atbildēšu arī uz Jūsu nākamo jautājumu – savulaik veselai rindai nabadzīgo sieviešu Krievijā bija iespēja iegūt naudu pārtikai, pārdodot matus importam uz Jaunzēlandi, kur tie tika izmantoti daudzo parūku izgatavošanai krietnam baram elfu, rūķu un bruņinieku. Tā ja.
Protams, viena no versijām, kas Jums pēc izlasītā iešaujas prātā, ir pareizā – runa ir par filmu „Gredzenu pavēlnieks”. Stāstu par šo filmu droši vien visprātīgāk būs sākt ar Kristofera Lī pieminējumu, kuram vienīgajam no visas komandas bija paveicies sastapt dzīvē filmā apspēlētās grāmatas „Gredzenu pavēlnieks” autoru Tolkīnu. Piedevām, minēto grāmatu Lī jau kopš tās izdošanas brīža nerimtīgi pārlasa apmēram reizi gadā, tāpēc viņa zināšanas lieti noderēja filmēšanas gaitā. Privātā sarakstē Tolkīns bija devis Lī savu „svētību” atveidot Gendalfa lomu iespējamā grāmatas ekranizējumā, taču šoreiz producenti izlēma, ka daudz labāk viņš derētu ļaunā burvja Sarumana lomai, kam Lī arī piekrita, jo noteikti gribēja piedalīties projektā.
Bet nu atkal par olām. Tieši tāds daudzums – 1460 gab. ik rītu tika sagatavotas aktieru sastāva un filmēšanas komandas brokastīm. Un filmēšana notika 274 dienas; tālāk rēķiniet paši. Taču arī darbiņš padarīts tika krietns, tam Jūs piekritīsiet – īpaši, ja ņem vērā, ka triloģijas daļas tika filmētas nevis viena pēc otras, bet visas trīs vienlaicīgi. Sākumā gan bija paredzēts filmu dalīt divās daļās, bet studija „Miramax” pieprasīja pat vienu veselu filmu, tāpēc arī neieguva šo kontraktu… Pēc prezentācijas kāds „New Line” studijas cilvēks paziņoja, ka filmas veidotāji ir traki un bez triloģijas te neiztikt, tāpēc scenārijs tika nedaudz pārveidots un filmēšana varēja sākties.
Pieredze rāda, ka parasti filmu mūzikas tapšanā komponistu noslogojums sastāda apmēram 6-8 nedēļas. Taču šīs filmas uz ekrāna parādīšanās brīdī komponista Hovarda Šora ieguldījums triloģijas mūzikā sastādīja apmēram 2 gadus. Muzikālā pavadījuma radīšanai, kas izmantots etīdē Morijas raktuvēs, tika iesaistīts pat iedzimto koris.
Runājot par filmā izmantotajām skaņām, gribu pieminēt dažas interesantas lietas. Piemēram, alu troļļu rūcienu apskaņošanai tika izmantotas valzirga, tīģera un zirga balsis. Savukārt, par orku balsīm tajā pašā Morijas raktuvju etīdē jāpateicas oposumu nakts kliedzieniem.
Pamatīgi nācās nopūlēties arī filmas tērpu dizainerei Ngilai Diksonei un viņas 40 palīdzēm, lai izveidotu vairāk kā 19’000 tērpu. Tika izgatavoti vairāk kā 12,5 miljoni (!) plastikāta gredzenu, kuriem filmā bija jāizskatās pēc metāla. Divi komandas cilvēki to vien darīja visu filmēšanas laiku kā savienoja šos gredzenus ķēdītēs un darināja improvizētus bruņu kreklus. Filmēšanas noslēgumā šiem abiem cilvēkiem uz īkšķiem un rādītājpirkstiem vairs neesot bijis pirkstu nospiedumu. Īpašo pasaku varoņu pēdas un ausis tika gatavotas no lateksa – kopā vairāk kā 1600 pāri, katrs no tiem „uzcepts” speciālā krāsnī, kas tika darbināta cauru diennakti, jo pēc izmantošanas nebija iespējams šos aksesuārus novilkt bez to sabojāšanas. Izlietotie materiāli tika sasmalcināti, lai izvairītos no to parādīšanās suvenīru veidā melnajā tirgū.
Kā jau tiku minējis raksta sākumā, triloģijas filmēšanas vieta bija Jaunzēlande. Komandā tika mēģināts iesaistīt Jaunzēlandes armijas karavīru statistu lomām, taču no šīs idejas vēlāk nācās atteikties, jo kādā brīdī armijai bija jādodas miera uzturēšanas misijā Austrumtimorā. Tomēr komanda paspēja vēl izmantot karavīru palīdzību dažādu dekorāciju uzstādīšanā. Jaunzēlandes ekonomikai šī filma ienesa apmēram 200 miljonus dolāru – tāpēc ir skaidras izbailes, kuras pārņēma tās valdību brīdī, kad studija dēļ augstajiem nodokļiem piedraudēja lauzt līgumu un filmēt filmu citur. Nodokļu politika tūdaļ tika operatīvi pārskatīta un mainīta. Iedomājieties, tika radīts pat speciāls ministra (!) postenis par godu „Gredzenu pavēlnieka” filmēšanai – viņa uzdevums bija apzināt visas iespējas izmantot šo milzīgo ienākumu un citus „bonusus”. Starp citu, runā arī, ka Jaunzēlandes galvaspilsēta Velingtona filmas iznākšanas brīdī uz vienu dienu esot oficiāli nomainījusi nosaukumu un kļuvusi par Viduszemi, taču pārbaudīt šādu faktu man nav izdevies. Tāpēc ar šo raksta pirmo daļu par „Gredzenu pavēlnieku” arī beigšu, bet turpinājumu sākšu citudien jau ar pavisam citu tēmu.
