Publicēts 11. augustā, 2008.
Kā teica mix.lv autors Nighttrain, tikai pēdējais sliņķis vēl nav pēdējās dienās vismaz kādu teikumu bildis par pavērsienu Krievijas-Gruzijas attiecībās; tad nu ķeršos pie tā arī es. Taču aiz ģenētiski iesakņojušās slinkuma apmierināšos tikai ar tādu īsu repliku - kurai noslēgumā gan gribētos uzdot mums pašiem sasodīti svarīgu jautājumu.
Vēl vakar es centos sev par prieku izlikties esam objektīvs un vērtēt lietas pēc to būtības - mani neapmierināja tautas aklā mešanās pūst preses stabulē un sev izdevīgi lādēt "sliktos krievus", kas dara pāri "nabaga gruzīniem". Jo ziņas liecināja, ka arī pēdējie nav nekādi eņģelīši. Lietas, kas notiek Dienvidosetijas iekšienē, nebūt nav mazāk šausmīgas.
Taču nu jau viss notiekošais sāk parādīties pavisam citā gaismā. Ja sākumā no uzbrūkošās Krievijas puses bija prasība izbeigt karadarbību Dienvidosetijā, šobrīd tās, acīmredzot, ir augušas - jo Krievija nav apstājusies, kaut arī Gruzijas puse jau ir izpildījusi minēto pieprasījumu un paziņojusi arī par to pasaules masu mēdijos. Krievijas ārlietu ministrs presei to komentējis šādi - Krievija turpināšot veikt militāras darbības, lai aizstāvētu savus pilsoņus Gruzijas teritorijā. Un tas jau sāk skanēt kaut kā pārāk pazīstami... Diez cik ilgi būs jāgaida, lai Krievija arī Latvijas teritorijā uzsāktu militāras darbības "savu pilsoņu aizstāvībai"?
Šis ir ļoti nopietns signāls. Iespējams, tagad mēs varēsim beidzot pārbaudīt (cerams, ne vissliktākajā nozīmē), cik lielā mērā mūs, Latviju, ir patiesībā gatava atbalstīt Eiropas Savienība un NATO.
Krievijas agresijai maiss vaļā!
Nu ko jāsāk bruņoties!
Man ir meita un vēlos, lai viņa uzaug brīvā valstī un nekad neredz karu tuvāk kā caur TV ziņām. Jā, zinu, ka nedomājot pamestu valsti, ja sāktos uzbrukumi. Un nekad vairs neatgrieztos. Laikam baigi nopietni šo uztveru. Bet tas tādēļ, ka man ir daudz ko zaudēt.
Skumji.