Vēl tikai diennakts palikusi līdz brīdim, kad barikāžu laika kārtējā gadadienā atkal plecu pie pleca stāvēsim tautas vienotā protestā pret tiem, kas vēlas mūs pārvaldīt teju senlaiku despotisma garā – kad karalim bija viss, bet vienkāršajam cilvēkam nekas. Protams, šie vārdi ir stipri pārspīlēti, mēs dzīvojam krietni labāk kā toreiz, tomēr valdošās kliķes cinisms kā tāds tikpat ir sen pārkāpis pieļaujamā robežas.

Mulsina tikai dažas lietas. Pirmkārt, kaitnieku labākajās tradīcijās ir jau sarosījušies provokatori, kuri grib pārvērst bruņotā uzbrukumā nevardarbīgu protestu, kura mērķis ir piesaistīt preses un citu mediju, kā arī iespējamo starptautisko novērotāju un ekspertu uzmanību, lai ar sava veida šantāžu piespiestu rīkoties Latvijas prezidentu, kā arī, iespējams, liktu Eiropai labot situāciju „no augšas”, piespiežot pie sienas mēra sajūtu zaudējušo valdību. Ja ļausimies šai provokācijai, akcija piesaistīs tikai policijas un armijas uzmanību un tiks apspiesta „likumā paredzētajā kārtībā” – labi ja vēl bez cilvēku upuriem... Un nepanāksim neko. Domājat, ja kādi pilsoņi valdībā nesatraucas par to, ka nevarat samaksāt rēķinus un Jūs izmet no dzīvokļa, vai viņus satrauks tas, ja vēl papildus sev sabojāsiet dzīvi ar krimināllietu? Diez vai.

Otrkārt, runājot ar cilvēkiem, jau sāk likties, ka visi nopelni par šīs tautas sapulces organizēšanu tiek piedēvēti kādam noteiktam, „jaunam” politiskam spēkam un jo īpaši diviem „saulvežiem” – Pabrikam un Štokenbergam. Tie ir mūsu valsts jaunie (kārtējie) „repšes” un „zīgeristi”, kas nu ņems tautu aiz rokas un vedīs pretī labākai nākotnei. Sakāmā man šai sakarā būtu daudz, tomēr aprobežošos ar vienu jautājumu – sakiet, kur bija abi minētie kungi tai laikā, kad ievārījās ekonomiskā putra, kura šobrīd ir pāraugusi vispārējā valsts finansu krīzē? Pareizi – tad viņi abi bija TP ministri A. Kalvīša valdībā, turklāt viens no viņiem, kāds pārsteigums, bija tieši ekonomikas ministrs... Vai tagad nesanāk tā, kā tajā vecajā latvju parunā par to, kas parasti kliedz „ķeriet zagli!” visskaļāk...

Taču tas ir tikai pārdomām un zināšanai – ārpus tā tikpat ir skaidrs, ka rītdienas akcijā IR jāpiedalās. Brīdī, kad ir iespējams parādīt tautas viedokli, palikt mājās būtu bezjēdzīgi – pietiek jau, ka vairākas reizes esam neizmantojuši pilnvērtīgi iespēju kaut ko mainīt, piemēram, piedaloties tautas nobalsošanās un referendumos. Ja vēlamies, lai kaut kas mainītos – ir jādara tā labā kaut kas katram, ne tikai jāsēž pie datora, jāgāna aktīvistu rakstus komentāros un jācer, ka nāks kāds liels un labs un visu izdarīs mūsu vietā. Uz tikšanos 13. janvārī Doma laukumā!

Foto no personīgā arhīva - manis nestais plakāts Arodbiedrību lielajā piketā 2005. gadā