Šī būs tā retā reize, kad nenoturēšos, nepublicējis svešu rakstu - kā jau vienmēr esmu teicis, tautai savi varoņi jāzina. Šis raksts ir savā ziņā izdzīvošanas skola, piedevām ļoti interesanti rakstīts. Autors ir mans kādreizējais kursabiedrs Aleksandrs Ruģēns, grupas "Bardo Splash" idejiskais tēvs, tekstu autors un basists, bet viens no pieminētajiem personāžiem, savukārt, manis paša projekta eks-ģitārists, tāpēc sajūtu dižu garīgo kopību un gribu tajā dalīties arī ar citiem.

Saturs: Patiess stāsts par piecu austrumeiropiešu atbruņojoši naivu mēģinājumu integrēties Eiropas Savienībā un to, ko viņi tur ieraudzīja. Autors: Aleksandrs Ruģēns Avots: "Likuma vārdā" (2003)

Sūrais eirobomža ceļš

Divi no mums jau bija dzīvojuši un nelegāli strādājuši Anglijā; divi bija deportēti no Norvēģijas par autobāņa šķērsošanu nepareizā vietā (aizturēšanā atklājās, ka viņu kabatās ir Eiropai necienīgi maza naudas summa); un, tā kā mēs plānojām braukt uz Holandi ar mašīnu, viens no mums uz Vāciju devās ar prāmi, jo agrāk ticis deportēts no Polijas un nedrīkstēja tajā iebraukt vēl pāris gadu.

Mums visiem bija pieredze spēlēt uz ielas, un tas mūs izglāba no bada nāves brauciena laikā, lai gan izbraucot par muzicēšanu domājām vienīgi kā par izklaidi. Visi esam muzikālā absurda projekta Zupski Rubin dalībnieki, tāpēc visus minēšu viņu muzikālajos vārdos, kas radušies, darbojoties šajā jomā. Tegelenā, nelielā miestā uz Holandes un Vācijas robežas, mums dzīvoja čoms, kurš tur veiksmīgi strādāja nelegālā vīzē un bija ar mieru mūs visādi atbalstīt, lai arī mēs varētu gūt galvu reibinošās Eiropas melnstrādnieku algas. Mūsu rīcībā bija viegli iegrabējis Audi 100, mūzikas instrumenti un šādas tādas rezerves drēbes. Ja neskaita naudu mašīnas sagatavošanai tālajam ceļam, katrs no mums ieguldīja braucienā ap trīsdesmit latiem, pārējo pelnījām uz vietas.

Zupski aus Lettland

Starta šāviens noskanēja vēlā 18. jūnija rītā, kad, lietum līstot, devāmies Klaipēdas virzienā. Tur soloģitārists Fritjofs Peppe iekāpa prāmī uz Ķīli. Pārējie - bardi, Krišpaps un es, veļasdēļa virtuozs Moiše, kā arī perkusionists un stabulētājs Alfons Cirvelis - devāmies viņam pretī pa sauszemi. Par iekļūšanu Polijā dabūjām maksāt nodokli - nedraudzīgs poļu robežsargs noplēsa no mums kukuli par to, ka mašīnai ieplaisājis priekšējais stikls. Pēc mūsu likumiem, tā braukt nedrīkst, viņš teica un ar rādītājpirkstu norādīja vietu, kur liekama naudiņa. Apvienojušies ar Fritjofu Ķīlē, nolēmām to atzīmēt ar Zupski Rubin starptautiskās tūres pirmo koncertu. Noskaņojums bija lielisks, garāmgājēji aplaudēja un vaicāja, no kurienes mēs. Lettland, ah zo. Vai tā ir jūsu nacionālā mūzika? Izklausās pēc Sibīrijas šamaņu rituālajām dziesmām. Kad pēc aptuveni pusotras stundas bijām šo to nopelnījuši un padžemojuši ar dažiem iereibušākajiem vietējiem, tuvējā veikala darbinieki mūs palūdza doties prom. Mūzika ir jauka, taču ne katra gaumei, smaidīga kundzīte ap sešdesmit un minisvārciņos valšķīgi čivināja: varbūt jūs varētu paspēlēt kaut kur citur.

Marča, Karlons un Lindiņš

Tie, kam ir draugi holandieši, dabū darbu, reģistrējoties uz viņu vārda. Tāpat darīja arī Marča, kurš mūs laipni sagaidīja Tegelenā, tāpat taisījās darīt arī Karlons ar Lindiņu, puiši, kuri izbraukājuši Eiropas Savienību krustu šķērsu darba meklējumos un tagad apmetušies šeit, hipiju mājā pie Katjas un viņas bērniem. Par dzīvošanu viņi maksāja 25 guldeņus dienā, audzēja uz palodzes kaņepju stādus un darīja šādus tādus darbiņus. Mūsu iepazīšanās ar Karlonu un Lindiņu notika īstā Holandes gaisotnē - Marčas istabā ievēlās divi puspliki džeki treniņbiksēs, kuru sejas rotāja stiklaini skatieni un sajūsmas smaidi. - Kad es domāju braukt uz Holandi, īsti nezināju, uz cik ilgu laiku braucu, - teica Karlons, kamēr pētījām viņa kaņepju šķirņu katalogu. - Taču tagad saprotu, ka nekad negribēšu braukt prom. Kafīšopā (Coffeshop - kafejnīcai līdzīgs iestādījums, kurā pārdod marihuānu) marihuāna maksā desmit guldeņu par diviem kāšiem, arī viss pārējais ir lētāks nekā Rīgā.

Viņi abi ar Lindiņu darbojušies visādās jomās - sākot ar apelsīnu vākšanu Spānijā un beidzot ar mašīnu aizdzīšanu un benzīna fenderēšanu. Reiz Lindiņš brauca no Spānijas uz Latviju, taču nauda kaut kā izbeidzās, un nācās uzpildīties benzīntankos par velti. Lindiņš apšaubīja videotehnikas iespējas nolasīt mašīnas numuru, jo ceļā tankojās samērā bieži; veca sacīkšu mašīna nav pats ekonomiskākais braucamais. Tā viņš netraucēti atbrauca no saulainajiem apelsīnu laukiem līdz pašai dzimtenei.

Taču mūs šeit gaidīja arī pirmā vilšanās. Kā paskaidroja Marča, vietējais iedzīvotājs dažu mēnešu garumā, darba šeit esot papilnam, vajagot tikai darba atļauju. Lieki bilst, ka Nīderlandes vēstniecībā Latvijā mums bija pateikts, ka šī atļauja meklējama uz vietas, piesakoties policijā. Savukārt tur visi rausta plecus un sūta atpakaļ uz Latviju. Nevardarbīgā pretošanās viesstrādniekiem. Tātad mums vajadzētu dzīvot mēnesi vai divus uz parāda un meklēt darbu nepazīstamā vietā, bez nevienas noderīgas pazīšanās. Pateicāmies par pusdienām un rullējām tālāk, nu jau meklēt darbu pilnīgi bez jebkādiem kontaktiem.

Spēle

Sākumā sniedzām kopkoncertus. Īpaši atmiņā palikusi skaistā Osnabrikas pilsētiņa, kas pazīstama ar savu sanatoriju garīgi atpalikušiem bērniem un kurā mēs patiesi izjusti izpildījām Zupska radio KNZ iecienīto gabalu Madrevičs, komats, Artūrs.

Diezgan drīz spēlei sākām dalīties divos sastāvos, lai pelnītu vairāk naudas. Es parasti spēlēju kopā ar Moiši, kurš ellīgi skaļi skrāpēja savu padomjlaika veļasdēli. Atbraucis mājās, konstatēju, ka nevaru padziedāt, vienīgi bļaut. Toties šis dievišķais instruments mums deva vismaz divas trešdaļas uzmanības un naudas. Ja gribi Eiropā pelnīt naudu ar spēli uz ielas, jābūt vai nu ļoti impozantam, vai ļoti virtuozam. Vientuļo ģitāristu un akordeonistu ir tāds daudzums, ka es no sirds brīnos, kā viņi nemirst badu, tāpat bālās meitenes, kuras pēc notīm čīgā akadēmisko mūziku, vairs nevienu īpaši neaizkustina, jo veseli orķestri stāv uz gājēju ielām rindā blakus cits citam. Arī neskaitāmie indiāņi ar savām pāna flautām un dažādā šķībuma līmenī izpildīto El Condor Pasa. Šķiet, ka vislabāk no visiem mūsu kolēģiem pelnīja kāds krievu bajānists, kurš Antverpenē no agra rīta līdz vēlam vakaram spēlēja baznīcas korāļus. Viņa instruments acīmredzot nebija no lētajiem un pat ielas troksnī skanēja kā nelielas ērģeles. Otrajā vietā varētu būt marionetists no Ķīles, kurš arī bija ieguldījis savā šovā gan darbu, gan naudu. Viņa partneris bija neliels ar auklām vadāms briļļains vīrelis, kurš spēlēja klavieres. Priekšnesuma būtība slēpās garāmgājēju izzobošanā ar fonogrammas palīdzību. Ievērojis garām ejam vīru jūrnieka formā, marionetists ar kāju nospieda zināmu pedāļu kombināciju uz sava viltīgā fonogrammu aparāta, un atskanēja My Bonnie is far in the ocean. Meitenes īsos svārkos tika sveiktas ar citātiem no Štefana Rābes humora šova, cilvēki uzkrītoši dārgās drēbēs - ar ABBA Money, money. Joku krājums izsmēlās vidēji piecpadsmit minūtēs, tad mākslinieks pateicās par uzmanību un atpūtās, lai nomainītos skatītāji.

Ielu muzikants reizēm var nopelnīt diezgan interesantas lietas. Cigaretes, hamburgerus, marihuānu, šokolādi. Amsterdamā kāds improvizācijas Fat man aizgrābts vācietis izvilka no kabatas veselu maisu ar visdažādāko kaņepju produkciju un piedāvāja izvēlēties no vairākām hašiša šķirnēm. Izrādījās, ka pirms dažiem gadiem viņš pats arī spēlējis uz ielas, tagad strādājot par skolotāju. Par hašišu krietni vērtīgāks izrādījās viņa padoms spēlēt pie atklātajām kafejnīcām un pēc priekšnesuma apstaigāt cilvēkus ar cepuri. Darba produktivitāte tādējādi kāpj teju desmitkārt, jo ar divām trim dziesmām var nopelnīt gandrīz tikpat, cik ar divdesmit dziesmām uz ielas. No profesionāļiem uz ielām spēlē vai nu virtuozi, kuriem negribas nolaisties līdz atklātai naudas prasīšanai, vai tādi, kuri spēlē savam priekam. Tie, kuri domā par naudu, stāv muzikantu rindā pie atklātajām kafejnīcām. Kad viens sastāvs nonācis terases tālākajā galā, otrā pusē viņu pēdās jau dodas nākamie, un pirmais sastāvs ievāc ražu, kamēr otrie vēl spēlē. Īpaši ienesīgās vietās jāierodas vakarā, lai pierakstītos sarakstā uz rītdienu, un, ja neierodies laikā, tad pats vainīgs.

Taču, lai kā tu arī būtu sagatavojies, vislabāk strādāt pavasarī, kad cilvēki pa ziemu paguvuši atpūsties no izsalkušajām austrumeiropiešu varzām, kas spēlē uz ielas, diedelē naudu stacijās un darbu fermās, nakšņo bagātu māju pavārtēs un ievāc aizkostus hamburgerus atklātajās kafejnīcās. Uz rudens pusi pat atsaucīgajās dienvidu mazpilsētās cilvēki ir noguruši no mūsējiem, un pie fermu vārtiem tiek izkārtas šiltes No job. Ir vietas, kurās trokšņa nomocītie iedzīvotāji un veikalu darbinieki panākuši pilsētas domes aizliegumu spēlēt uz ielas. Muzikantiem tādos gadījumos tiek uzrādīts papīrs ar zīmogu un parakstu un piedraudēts ar policiju. Taču labam spēlētājam iztika allaž būs nodrošināta.

Raksta vēl daudz garākais un interesantākais turpinājums: http://whiterabbit.lv/2008/02/06/eirobomza-surais-cels/