Vakar Dailes teātrī notika pēdējā izrāde Dž. Dž. Džilindžera rokmūziklam „Drakula. Svešās asinis”. Aizgāju, noskatījos un nodomāju – režisors izdara pašnāvību… Neesmu teātra kritiķis, bet latvju pelēkais blogotājs, tāpēc arīdzan rakstu nevis kā profesionālis, bet emocionāli, no paša pārdzīvojumiem un attieksmēm. Un tieši tā es domāju, skatoties izrādi – tā ir Džilindžera nāve.
Vai ir jēga dzīvot, ja esi sasniedzis visu, izdarījis dižāko, kas tev lemts no augšām un apakšām? Es patiesi nevaru iedomāties, kā šis režisors varētu cerēt, ka viņam izdosies kas vēl labāks un grandiozāks par šo.
Kopumā runājot, žēl, ka neaizgāju uz pirmizrādi – tad šis rakstelis varētu kalpot Jums par ieteikumu, ierosinājumu to arī noteikti apmeklēt. Tagad nākas tikai tādas drupatas no kungu galda pakaisīt… Ļoti ceru, ka šī izrāde vēl ar laiku parādīsies pie apvāršņa, teiksim, DVD formātā – kas zina. Sen būtu laiks teātriem to ieviest vismaz attiecībā uz šādām izrādēm. Parasta prakse rokmūziklu gadījumā ir audio diski – domājams, sagaidīsim arī šo. Sasodīts, es jau tagad alkstu to iegādāties…
Tiktāl par emocijām. Tālākā raksta daļa patiešām visdrīzāk derēs vien tiem, kas paspēja noskatīties izrādi paši. Mani sajūsmināja jau to atklājošā aina ar dzeltenmelnajām lentām Londonas metro stacijā un preses rosīšanos; tas likās tik piederīgi manai teju reliģiskajai pārliecībai - urbantrip. Piedevām, masu mēdiju pārstāvju saraustītā deja radīja asociācijas ar filmās ierastajām zombiju kustībām, kas lika tūdaļ aizdomāties par preses lomu mūsdienu sabiedrībā. Jūs jau saprotat, uz ko es māju ar sētas mietu… Vēlākās ainas, kas tērpu un attieksmju ziņā atgādināja sturm pasākumus Latvijas klubos – nemelošu, arī tas ir manai dvēslei tuvs. Taču svarīgākais šajā stāstā, kam priekšplānā izvirzīts stilizēts sižets par rokmūziķi Drakulu, ir fons – rasu naids, fašisms, ksenofobija un terorisms, piedevām tā pamatā ieliekot reālus vēsturiskus un mūsdienu notikumus.
Džilindžers vienmēr tīko savīt dažādās sižetiskās un ideoloģiskās līnijas vienkopus. Viena no tām, mīlestības līnija - kāda žurnālista un viņa sievetes duets un tā attīstiba man stipri atgādināja MakGregora un Kidmenas duetu "Moulin Rouge" - domājams, visvairāk tieši viņu dziesmas dēļ. Bet tas ir atkal jau jāredz/jādzird, lai varētu komentēt asociāciju. Starp citu, paša Drakulas vēlākā nāves deja ar šo pašu meiteni arī atgādināja "Come What May".
Vienīgais, kur es nepiekrītu izrādes libreta autoram Šlāpinam - nu NAV "Intervija ar vampīru" laba filma. Tā, nekas īpašs, diezgan lēts gabals. Labs stāsts, kas padarīts smieklīgs uz ekrāna. Ja varētu jelkādā veidā tulkojot vai citādi līdz Holivudas skatītājam aiznest Džilindžera mūziklu, efekts būtu grandiozāks.
Lieliskie momenti, kas palikuši atmiņā - stilizētā Helsinga meitas nāve (atceraties ventilatorus?), Sātana advokāta deja uz latvju jaunreklamējamā braucamrīka, nacistu dancis (nodzēsiet gaismu, mēs sitīsim melnos).
Un jā, patiešām veikli nostrādāta atklāsme par pasaules traģēdiju sejām un pelēkajiem kardināliem. Pats Drakula nezināja, kādas zvērības notiek viņa pilī...
Protams, izrādes stils var nepatikt vecāka gada gājuma cilvēkiem – tas ir skaidrs. Arī man pašam starpbrīdī nacās dzirdēt treju pensionāru sarunu, kas nez kā bija iemaldījušies skatītāju pulkā. Galvenā frāze, ar kuru viņi pievērsa manu uzmanību, bija: „Es taču teicu – vajadzēja iet uz veikalu, es jums labāku teātri parādītu!”
Esmu meklējis atsauksmes par izrādi – ir arī daudz negatīvu. Visbiežāk sastopams pārmetums, ka Džilindžers „paņēmis par augstu” un viņam nav izdevies atainot Drakulas leģendu. Mīļie ļautiņi, atveriet acis – šim stāstam ij nekad nav plānots sakars ar „īsto Drakulu”, tie ir tikai daži vārdi, kas iezagušies sižetā. Pat izrādes vadmotīvs ir balstīts uz to, ka vārdi ir tikai aizsegs lietām, kas notiek cilvēka domu un darbu tumšākajā daļā… Modernie vampīri nemeklē atsevišķus upurus pilsētas nomalēs – tie izsūc asinis veselām nācijām.
