Pēdējā gada notikumi liecina par Latvijā iestājušos smagu sabiedrības uzticības krīzi esošajai valsts varai, kas vienlaikus radījusi uzticības trūkumu jebkurai iespējamai alternatīvai – cilvēki vienlīdz netic pie varas esošajām partijām, kā arī faktam, ka kaut kas varētu mainīties, ja to vietā stāsies citas. Viens no iespējamajiem šādas situācijas cēloņiem ir sabiedrības ārkārtīgi zemais iesaistīšanās līmenis – rezultātā cilvēki neasociē politiķus ar sevi, bet uztver tos kā no pārējās sabiedrības attālinātu, noslēgtu grupu, kuras vienīgā interese ir personīgā labuma vairošana. Tādējādi veidojas apburtais loks - lai valstī kaut kas mainītos, ir jārada alternatīva esošajai varai un cilvēku ticība tai, bet lai rastos šī alternatīva un ticība tai, valstī kaut kam ir jāmainās...

Socioloģiskie pētījumi parāda, ka Latvijā ir ārkārtīgi zems sabiedriski politiskās iesaistīšanās līmenis; tas ir krietni zemāks par vidējiem rādītājiem visā Eiropā, kur lielākajā daļā valstu 6-9% iedzīvotāju darbojas politiskajās partijās. Latvijā šie rādītāji ir mazāki par 1%... Piedevām, arī šie rādītāji var izrādīties vēl zemāki, jo Latvijā nepastāv vienots politisko partiju biedru reģistrs un partiju pašu iesniegtie dati nav tik viegli pārbaudāmi.

Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas publicētajiem datiem, piemēram, 5. Saeimas vēlēšanās piedalījās 89,9% balsstiesīgo, pēc tam rādītāji sāka kristies. 8. Saeimas vēlēšanās piedalījās jau vairs tikai 71,3%, bet pēdējās – 9. Saeimas vēlēšanās, vispār tikai 60,98 (ja rēķina tikai Latvijā dzīvojošos - 61,88%). Pašvaldību vēlēšanās, piemēram, Rīgā iepriekšējās vēlēšanās piedalījās vien tikai 52,87%. Tāpat jāatzīmē, ka nav izdevies neviens no pēdējo gadu laikā notikušajiem referendumiem. Kurp ved tādas valsts ceļš, kurā pašas pilsoņiem pārstāj rūpēt ar to notiekošais, varam tikai minēt.

Socioloģijas doktore Brigita Zepa savā 1999. gadā publicētajā darbā „Politiskā līdzdalība Latvijā” salīdzināja Latvijas iedzīvotājus ar Norvēģijas iedzīvotājiem, par pamatu ņemot ISSP datus no 1996. gada projekta “Valdibas loma”. Latvija šai salīdzinājumā izvēlēta kā valsts, kas ir pārejas tipa un ar ļoti mazu demokrātijas pieredzi, bet Norvēģija kā valsts ar demokrātisku tradīciju pieredzi jau kopš 20. gadsimta sākuma. Salīdzinošā analīze parādīja - apsverot tādu protesta formu pieļaujamību, kā publiski mītiņi, protesta gājieni un demonstrācijas pret valdību, Latvijas un Norvēģijas iedzīvotāju attieksme būtiski atšķīrās. Mītiņu un demonstrāciju organizēšanu atzina aptuveni katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs (attiecigi 27% un 21%), bet no Norvēģijas iedzīvotājiem gandrīz trīs ceturtdaļas atzina minētās protesta formas (72%) un vairāk kā puse (56%) par pieņemamu protesta formu atzina arī publiskus mītiņus un demonstrācijas. Šie un citi pētījumā iegūtie rezultāti liecināja, ka gan prāta apsvēruma līmenī par dažādu politiskā protesta formu pieļaujamību, gan arī emocionālā piedalīšanās gatavības līmenī Latvijas iedzīvotāju attieksmes pret mītiņiem un demonstrācijām bija ievērojami vājāk izteiktas, salīdzinot ar Norvēģiju. Ņemot vērā politiskās apātijas pieaugumu, domājams, arī šajā aspektā situācija šobrīd ir tikai pasliktinājusies. Pēdējā pusgadā gan ir notikušas vairākas “tautas sapulces”, taču cilvēku skaits tajās ir bijis salīdzinoši neliels, un arī paši dalībnieki ne sevišķi tic, ka šādas sapulces varētu kaut ko mainīt valsts iekārtā.

2008. gada oktobrī socioloģisko pētījumu centrs „Latvijas Fakti” veica iedzīvotāju aptauju, kurā iegūtie dati liecina, ka arvien būtiskāk samazinās iedzīvotāju uzticība valsts varai (vairāk kā 70% neuzticas valsts varai, 90% politiskajām partijām vispār). Savukārt, „Eirobarometrs 70” (pēc Eiropas Komisijas Komunikācijas ģenerāldirektorāta pasūtījuma veiktais Eurobarometer Standart pētījums) norāda, ka absolūtais vairākums iedzīvotāju neuzticas Latvijas valdībai un Saeimai - attiecīgi 79% un 86% iedzīvotāju, un šie ir augstākie neuzticības rādītāji visā Eiropā. Šādā situācijā liekas tikai loģiski, ka iedzīvotājiem būtu jāpārņem iniciatīva, pašiem ceļot savu politiskās iesaistīšanās līmeni un veidojot alternatīvu kadru materiālu – taču tas nenotiek, tā vietā turpina progresēt sabiedrības apātija un iesaistīšanās līmenis tikai krītas.

Ņemot vērā augstākminēto, vēlētos vērsties ar aicinājumu pie visiem Latvijas iedzīvotājiem: neatkarīgi no tā, kādu partiju un politiku Jūs aizstāvat - ejiet balsot, piedalieties vēlēšanās! Aizbēgt no atbildības un pēc tam kārtējos četrus gadus sūdzēties, ka viss ir slikti – tam īpašu drosmi nevajag... Drosme ir kaut ko darīt. Pierādiet, ka Jums nav vienalga, kas notiek ar valsti!

Ar cieņu,
Jānis Džerijs Šterns
http://www.lsdsp.lv/sterns